Arsens Miskarovs

Pieskaries un skanēs sudrabs

Ar­sens Mis­ka­rovs (dzimis 1961.gada 3. Martā, Jelgavā) ir olim­pie­tis, ku­ra vārds jaun­ajai spor­ta cie­nī­tā­ju pa­au­dzei tik­pat kā nav zi­nāms; to­mēr vi­ņa sa­snie­gu­mi ir tik uni­kā­li un līdz šim ne­pār­spē­ti, ka no­teik­ti vērts tos at­ce­rē­ties. Tur­klāt – sa­snieg­ti 19 ga­dos.

Viņš ir un pa­liek vie­nī­gais Lat­vi­jas spor­tists, kurš vie­nās olim­pis­ka­jās spē­lēs iz­cī­nī­jis trīs me­da­ļas. Tas no­ti­ka Mas­ka­vā 1980. ga­dā, kad Ar­sens Mis­ka­rovs gu­va sudrabu 100 met­ru bra­sā, kā arī 4×100 met­ru kom­bi­nē­ta­jā sta­fe­tē PSRS ko­man­das sa­stā­vā, bei­gās pie­lie­kot klāt bron­zu 200 met­ros. Tie­ši sud­rabs ir cēl­me­tāls, kas vis­bie­žāk vai­na­go­jis Ar­se­na va­rē­ju­mu.

Sud­ra­ba me­da­ļa ir augsts un sla­vē­jams sa­snie­gums. Ta­ču švaks tas spor­tists, kurš ne­tie­cas būt pats pir­mais. Pēc pirm­ās vie­tas, pro­tams, trau­cās arī Ar­sens Mis­ka­rovs, kurš Jel­ga­vas pel­dba­sei­nā no­nā­ca mam­mai pie ro­kas kā pirm­ās kla­ses skol­nieks, iz­tu­rot seš­simt pui­ku lie­lu kon­ku­ren­ci. Zēns no­kļu­va jaun­ā, ener­ģis­kā un pra­sī­gā tre­ne­ra Pē­te­ra Mi­hai­lo­va na­gos, ie­priekš pa­spē­jis se­vi ap­lie­ci­nāt kā Bal­ti­jas jaun­ie­šu čem­pi­ons. Ne­dē­ļā tre­ni­ņos bi­ja jā­no­peld 250–300 kilo­met­ru, viens tre­niņš il­ga līdz pat pie­cām stun­dām. Ja hlo­rē­tais ūdens tik ļo­ti ne­grauz­tu acis, va­rē­tu sa­ska­tīt: ir vai nav kā­ju vie­tā pie­au­gu­si vā­ra­vas as­te… Trīs ga­dus va­ja­dzē­ja pel­dēt, līdz pie­nā­ca 1974. gads un sā­kās pa­nā­ku­mi.

Pirm­ās lie­lās sa­cen­sī­bas, ku­rās Mis­ka­ro­vam vei­cās, bi­ja vis­sa­vie­nī­bas sko­lē­nu ma­či «Jaut­rais del­fīns». Di­vus ga­dus pēc kār­tas ot­rā vie­ta 200 met­ros bra­sā. 1976. ga­dā viņš iz­pil­dī­ja spor­ta meis­ta­ra nor­mu, ti­ka PSRS jau­nat­nes iz­la­sē un uz­ti­cī­bu at­tais­no­ja ar sud­ra­ba me­da­ļu Eiro­pas ju­ni­oru meis­tar­sa­cīk­stēs.

Uz­ti­cī­bu… Pie tās tikt jel­gav­nie­kam bi­ja div­reiz grū­tāk, ne­kā mas­ka­vie­tim vai ļe­ņin­gra­die­tim. «Jel–ha–va – kas tas par mies­tu?!» smī­nē­ja ga­rā pā­rā­kie diž­pil­sēt­nie­ki. Ar­se­nam ne­at­li­ka ne­kas cits, kā no­likt šos pie vie­tas pel­dē­ša­nas ce­li­ņā. To viņš ar lie­lu ap­ņē­mī­bu iz­da­rī­ja 1977. ga­da PSRS un VDR iz­la­šu mač­sa­cīk­stē, 1978. ga­da laik­rak­sta «Kom­so­moļ­ska­ja prav­da» bal­vas iz­cī­ņā. Tā ti­ka ie­gū­ta un no­stip­ri­nā­ta vie­ta liel­valsts iz­la­ses ko­man­dā.

To­mēr vi­ņa ie­ras­tā vie­ta uz go­da pje­des­tā­la bi­ja un pa­li­ka ot­rā. Eiro­pas pie­au­gu­šo meis­tar­sa­cīk­stēs 1977. ga­dā – sud­rabs, 1978. ga­da pa­sau­les čem­pio­nā­tā – ot­rā vie­ta, PSRS Tau­tu VI­I spar­ta­ki­ādē 1979. ga­dā – sud­rabs 100 met­ros.

Viņš at­ļā­vās at­teik­ties pie­da­lī­ties 400 met­ru kom­plek­sa­jā pel­dē­ju­mā. Aiz­gā­ja pie ār­sta un da­bū­ja pa­dom­ju lai­kos vi­su at­tais­no­jo­šo «zi­lo la­pu». Da­bū­ja arī spīt­nie­ka sla­vu, ku­ras dēļ ti­ka no­pelts par slik­ta­jiem re­zul­tā­tiem pat tad, kad vie­nās Lat­vi­jas meis­tar­sa­cīk­stēs iz­cī­nī­ja sep­ti­ņas zel­ta me­da­ļas…

Fiz­kul­tū­ras in­sti­tū­tā, ku­rā iz­ci­lais pel­dē­tājs mā­cī­jās, pa­zi­ņo­ja, ka ne­kā­das at­lai­des ne­bū­šot, lai brau­cot uz mē­ne­si pa­strā­dāt kol­ho­za va­gās, kā katrs mir­stī­gais. Un tas jā­da­ra lai­kā, kad sā­kas ga­ta­vo­ša­nās ne jau kol­ho­zu ma­čiem, bet olim­pis­ka­jām spē­lēm! Tie­sa, pē­dē­jā brī­dī, kad gu­mi­jas zā­ba­ki un sil­tā ve­ša jau bi­ja sa­pa­ko­ta, nā­ca brīv­lai­ša­nas zi­ņa. Kā­dam rī­ko­tā­jam sma­dze­nes bi­ja ie­grie­zu­šās pa­rei­za­jā vir­zie­nā.

PSRS iz­la­sei viņš to­mēr bi­ja va­ja­dzīgs.

Tā pie­nā­ca 1980. ga­da jū­lijs Mas­ka­vas ba­sei­nā »Olim­pij­skij»…

«Vis­lie­lā­kās rū­pes sa­gā­dā­ja starts 100 met­ru dis­tan­cē, ko viņš īs­ti ne­uz­ska­tī­ja par sa­vē­jo. Tie­sa, bi­ja mie­ri­nā­jums, jo PSRS iz­la­ses ko­man­da gal­ve­nās ce­rī­bas sais­tī­ja ar valsts re­kor­dis­tu Alek­san­dru Fe­do­rov­ski, kurš pār­bau­des sa­cen­sī­bās Ki­je­vā Ar­se­nu pār­spē­ja gan­drīz par se­kun­di.

Olim­pis­kā iz­lo­ze vi­ņus ie­kār­to­ja vie­nā priekš­pel­dē­ju­mā. Var­būt tā bi­ja pat la­bi – ma­zāk trau­cē­ja lam­pu dru­dzis, va­rē­ja mē­ģi­nāt ie­do­mā­ties, ka šīs ir pa­ras­tas sa­cen­sī­bas. Tā arī iz­nā­ca. Fi­ni­šā Ar­sens zau­dē­ja Fe­do­rov­skim, ta­ču sa­snie­dza re­pub­li­kas re­kor­du un ne­ļā­va se­vi ap­steigt ne­vie­nam cit­val­stu pel­dē­tā­jam. Vē­lāk iz­rā­dī­jās, ka par abiem PSRS pār­stāv­jiem priekš­sa­cīk­stēs ātr­āk pel­dē­jis vie­nī­gi an­glis Dan­kans Gud­hjū. Lī­de­ris iz­cē­lās ar fri­zū­ru, tau­tas mu­tē dē­vē­tu par «nul­lī­ti». Mon­re­ālā tā­da fri­zū­ra bi­ja ame­ri­kā­nim Mai­kam Brun­ne­ram, kurš kļu­va par olim­pis­ko čem­pi­onu…

[highslide](Arsens Miskarovs. XXII Vasaras Olimpiskās spēles; Fināls;430;400)[tube]http://www.youtube.com/watch?v=NB85OmAwWxk[/tube][/highslide] no­ti­ka nā­ka­ma­jā va­ka­rā. Jau pir­ma­jos met­ros, Liel­bri­tā­ni­jas tū­ris­tu ovā­ci­ju pa­va­dīts, priekš­ga­lā iz­rā­vās Gud­hjū. Par ot­ro un tre­šo vie­tu cī­nī­jās Fe­do­rov­skis un aus­trā­lie­tis Īvenss, bet Mis­ka­rovs bi­ja tur­pat tu­vu­mā. Pē­dē­jos 25 met­ros pat ar ne­ap­bru­ņo­tu aci va­rē­ja re­dzēr, ka viņš ap­steidz Fe­do­rov­ski, jau bla­kus Īven­sam. Fi­nišs. Ap­svei­ku­mus pa­gai­dām sa­ņē­ma vie­nī­gi olim­pis­kais čem­pi­ons Dan­kans Gud­hjū, jo pā­rē­jiem mir­kli bi­ja jā­uz­gai­da, lai uz­zi­nā­tu sa­vu vie­tu olim­pis­ka­jā ran­gā. Uz tab­lo ie­de­gās: «Ot­rais Ar­sens Mis­ka­rovs – 1:03.68.» Čem­pi­onam viņš bi­ja zau­dē­jis se­kun­des 48 simt­da­ļas.

Sud­rabs acīm­re­dzot bi­ja un pa­li­ka vi­ņa me­tāls!

Nā­ka­ma­jā rī­tā ti­ka pa­zi­ņots, ka 4×400 met­ru kom­bi­nē­ta­jā sta­fe­tē, ku­rai bi­ja jā­no­tiek die­nu vē­lāk, PSRS ko­man­dā ot­ro, bra­sa pos­mu, pel­dēs A. Mis­ka­rovs, ne­vis A. Fe­do­rov­skis, kā bi­ja pa­re­dzēts. Alek­san­dru pār­cē­la uz «dub­lie­ru» kvar­te­tu, ku­ram priekš­sa­cīk­stēs bi­ja jā­iz­cērt ceļš uz fi­nā­lu. Ar šo uz­de­vu­mu ko­man­da ti­ka ga­lā bez se­viš­ķām grū­tī­bām, un va­ka­rā cī­ņā par me­da­ļām de­vās pirm­ā iz­la­se.

Sā­ka V. Kuz­ņe­covs un iz­vir­zī­jās va­dī­bā, lī­der­po­zī­ci­ju at­stā­dams Ar­se­nam. Viņš pel­dē­ja lie­lis­ki, 100 met­rus vei­cot 1:03,64. Arī J. Se­re­dins, kurš star­tē­ja tre­ša­jā pos­mā, sta­fe­ti sa­ņē­ma un no­de­va pir­mais. Tie­šām būs uz­va­ra, vai A. Mis­ka­rovs pie olim­pis­kā zel­ta tiks glu­ži ne­ce­rē­tā ce­ļā? To­mēr ne. Mel­nā die­na bi­ja olim­pis­ka­jam čem­pi­onam S. Kop­ļa­ko­vam. Pē­dē­jā tais­nē vi­ņu ap­stei­dza aus­trā­lie­tis N. Brukss. Tā­tad at­kal sud­rabs. Šo­reiz to vēl spo­žā­ku da­rī­ja Eiro­pas re­kords –3:45,90.

– Vai šī ne­plā­no­tā pie­da­lī­ša­nās sta­fe­tē ne­lab­vē­lī­gi ne­ie­tek­mē­ja jū­su re­zul­tā­tu 200 met­ros? – vē­lāk vi­ņam jau­tās. – Pie­ci olim­pis­kie star­ti se­šās die­nās. Tā­da slo­dze jums ne­kad nav bi­ju­si.

– Nē, – Ar­sens at­bil­dēs, – var­būt ne­daudz arī ie­tek­mē­ja. To­mēr sa­snie­dzu re­zul­tā­tu, kāds pat­la­ban ir ma­nos spē­kos. Pro­tams, gri­bē­jās pel­dēt ātr­āk, ta­ču ne­spē­ju. Uz­va­rē­ja spē­cī­gā­kie.

Spē­cī­gā­ki par A. Mis­ka­ro­vu 200 met­ru bra­sā bi­ja ko­man­das biedrs no Viļ­ņas, PSRS re­kor­dists ša­jā dis­tan­cē R. Žul­pa un un­gārs A. Ver­mešs, ku­ru re­zul­tā­ti fi­nā­lā bi­ja 2:15,85 un 2:16,93. Ar­se­na 2:17,28 ir jauns mū­su re­pub­li­kas re­kords. Bron­zas me­da­ļa. Trīs olim­pis­kās god­al­gas vie­nās spē­lēs – to līdz šim ne­bi­ja spē­jis ne­viens mū­su re­pub­li­kas spor­tists.

– Es­mu ļo­ti prie­cīgs, – ta­jā va­ka­rā Mas­ka­vā tei­ca A. Mis­ka­rovs. Vē­lāk kā­dā in­ter­vi­jā, jau­tāts, vai bū­tu ar mie­ru, ja ras­tos iz­de­vī­ba, mai­nīt šīs trīs me­da­ļas pret vie­nu – olim­pis­ko zel­ta god­al­gu, at­zi­nās, ka to da­rī­tu.

To­reiz Mas­ka­vā Mis­ka­rovs uz pē­dē­jo star­tu 200 met­ros iz­gā­ja ar cie­šu ap­ņem­ša­nos: viss, šis ir mans pē­dē­jais pel­dē­jums lie­la­jā ba­sei­nā. Es bei­dzu! Viņš bi­ja tik no­gu­ris, gal­ve­no­kārt psiho­lo­ģis­ki. Ar la­biem no­do­miem, kā zi­nāms, esot bru­ģēts ceļš uz el­li. Mis­ka­rovs to­mēr pie­da­lī­jās valsts zie­mas meis­tar­sa­cīk­stēs, kur ie­gu­va tre­šo vie­tu. It kā ne­kas iz­cils, to­mēr iz­la­ses va­dī­ba vi­ņam pie­tei­ca ga­ta­vo­ties uni­ver­si­ādei. To viņš go­dī­gi iz­da­rī­ja.

Kāds ko­lē­ģis reiz rak­stī­ja par Ar­se­nu: «Ne katrs pui­sis jau četr­pa­dsmit ga­du ve­cu­mā val­kā 44. iz­mē­ra kur­pes, pat ne katrs pie­au­dzis vīrs svei­cie­nam var pa­sniegt plauk­stu, pla­tu kā ve­ļas dē­lis.»

Pla­tās plauk­stas 1981. ga­da uni­ver­si­ādē bei­dzot aizī­rās pēc lie­lis­ka starp­tau­tis­ka zel­ta. Sa­nā­ca dus­mas pēc «ti­kai bron­zas» 100 met­ros, un kom­bi­nē­ta­jā sta­fe­tē Ar­sens bi­ja ve­se­lī­gi nikns. Viņš stās­tī­ja:

«Ne­zi­nu pat, – pir­mais sta­fe­tes mai­ņu sā­ka ame­ri­kā­nis vai es. Abas ko­man­das pel­dē­ja vē­ziens vē­zie­nā, tā­pēc ne­bi­ja lai­ka vē­rot, ko da­ra kon­ku­ren­ti. Sva­rī­gi bi­ja ne­zau­dēt mir­kļus un lai­kus ie­lēkt ūde­nī. Sta­fe­tē pel­dot es jū­tos dro­šāk, ne­kā in­di­vi­du­āla­jā sa­cen­sī­bā. Zi­nu – ja ne­veik­sies man, kāds cits va­rēs kļū­du la­bot. Šā­da sa­jū­ta man ļā­va uni­ver­si­ādē sta­fe­tē sa­sniegt la­bā­ko re­zul­tā­tu no vis­iem ot­rā, bra­sa pos­ma vei­cē­jiem. Āt­rums, kā­dā pel­dē­ju simts met­rus, ir viens no ma­niem la­bā­ka­jiem sa­snie­gu­miem.»

Punkts ti­ka pie­likts ar zel­ta me­da­ļu 200 met­ru dis­tan­cē.

Uni­ver­si­āde pa­li­ka pē­dē­jās lie­lās sa­cen­sī­bas Ar­se­na Mis­ka­ro­va pel­dē­tā­ja kar­je­rā. To­brīd vi­ņam bi­ja ti­kai 20 ga­du..

Autors: Ivars Ošiņš 
Datums: 08.03.2011 
Izdevums: Sporta Avīze